Atgriezties pie Berlina liberālisma – tā nemaz nav slikta doma, ja apsveram, cik lielu postu pēdējos gados mums nesusi neoliberāļu ticība brīvajam tirgum. Nav grūti iedomāties nicinājumu, ar kādu Berlins, lūkodamies caur savām brillēm melnajos ietvaros, būtu noraidījis visas tās muļķības, ka liberālā demo-krātija iezvana vēstures beigas. Berlins uzskatīja, ka humānās vērtības ir savstarpēji nesavienojamas un ka tādēļ utopiskā ideja par ideālas sabiedrības izveidi ir maldi, – no šejienes viņa nesamierināmā opozīcija komunismam. Abstraktas shēmas, viņš apgalvoja, neizbēgami ved pie indivīda brīvības ierobežošanas. Mūsu vadošajam principam vajadzētu būt brīvības saglabāšanai: Berlins bija pret omleti – par olu sasišanu ir jāmaksā pārāk augsta cena. Dankans Vaits. Recenzija par grāmatu “Jesaja Berlins: Vēstules, 1960–1975”, http://ej.uz/Telegraph_vestules
Tieši pirms 60 gadiem iznāca Rīgā dzimušā britu filozofa Jesajas Berlina grāmatiņa, kurā bija viens vienīgs teksts ar virsrakstu “Ezis un lapsa”. Tā apakšvirsraksts paskaidroja, par ko ir runa: “Eseja par Tolstoja vēstures izpratni”. Šī vēsturiski filozofiskā esejaparādījās pāris mēnešus pēc Staļina nāves. Reti kurš tolaik nojauta, ka jau pēc pāris gadiem Tolstoja vēstures koncepcija tiks pakļauta nopietnai pārbaudei – kā faktoloģiskā līmenī (no Gulaga atbrīvoto ieslodzīto šausminošo liecību pieplūduma dēļ), tā arī konceptuālā līmenī (Rjazaņas skolotājs Solžeņicins jau apdomāja savu 20. gadsimta vēstures versiju). Berlina eseja šo pārbaudījumu tomēr izturēja. Pati “eža un lapsas” metafora angliski runājošajā pasaulē ieguva zināmu popularitāti – to lietoja, piemēram, Oksfordas profesors Pīters Hakers attiecībā uz Vitgenšteinu, kurš “pēc dabas” esot bijis ezis, bet pēc 1929. gada apzināti pārveidojis sevi par “lapsu”.
Šogad, kad “Ezis un lapsa” svin savu 60 gadu jubileju, Lielbritānijā iznācis kārtējais biezais Berlina vēstuļu sējums (1960–1975), bet Prinstonas Universitāte atkārtoti izdevusi Berlina eseju krājumu “Greizais cilvēces koks”. Grāmatas nosaukumā viegli pamanīt atsauci uz Kanta izteikumu: “No tik greiza koka kā tas, no kura iztēsts cilvēks, neko taisnu uztaisīt nevar.” Kā mēs zinām no klasikas, pat Buratīno neiekļāvās tētiņa Karlo viņam noteiktajos rāmjos, ko lai saka par cilvēku...
Recenzentu atsauksmes par “Greizā cilvēces koka” atkārtoto izdevumu bija visnotaļ labvēlīgas; grāmatu apskatnieks Nikolass Lezārds no britu The Guardian pat pajokoja, ka šis eseju krājums esot tā iegādei izdotās naudas vērts – pat tad, ja jūsu bibliotēkā jau ir tā pirmizdevums. Jaunajā izdevumā Berlina tekstus papildina 50 lappuses saturīgu piezīmju un brīnišķīgā īru rakstnieka Džona Banvila priekšvārds.
Lezārds ir pārāk smalks kritiķis, lai apdziedātu par gandrīz jau klasiskiem kļuvušos Berlina tekstus. Viņš piemin tikai dažus filozofa spriedumus, ar kuriem pietiek, lai Berlina darbu pazinējs tūdaļ atsauktu atmiņā viņam zināmās pasāžas un domas pavērsienus. Lūk, piemēram, Berlina dotais ārkārtīgi precīzais vikonta de Bonalda raksturojums. Vikonts de Bonalds bija 18. gadsimta otrās puses franču domātājs, kaismīgs monarhists, katolis un īsts reakcionārs. Viņš bija arī Žozefa de Mestra, šī izsmalcinātā, konservatīvā mizantropa, nedaudz vecākais laikabiedrs; de Mestrs savukārt ārkārtīgi interesēja Berlinu kā publicists, filozofs un kā kultūras figūra. Viens no Berlina pazīstamākajiem tekstiem ir eseja “Žozefs de Mestrs un fašisma saknes”, no kuras Nikolass Lezārds izvēlējies šādu citātu: “Viņš mācīja, ka dabaszinātnes ir vienu vienīgu saskaņotu nepatiesību kopums, ka alkas pēc individuālas brīvības ir viena no iedzimtā grēka formām un ka jebkāda absolūta sekulārā vara – vienalga, vai tā pieder monarham vai tautas sapulcei, – ir ķecerīgs dievišķās varas, kuras vienīgais pārstāvis ir Romas katoļu baznīca, noliegums.” Tā ir viena no de Bonalda nostādnēm, kurai de Mestrs ar entuziasmu piekrita. Interesanti, ka de Mestra figūrā satiekas abi ar Jesaju Berlinu saistītie šodienas notikumi: esejā “Ezis un lapsa” šis, Berlina uzskatā, fašisma priekštecis nosaukts par vienu no Tolstoja vēstures koncepcijas ciltstēviem. Patiesi, lai arī Berlins savos darbos pievērsās ļoti dažādiem notikumiem un idejām, viņš gandrīz vienmēr runāja par vienu un to pašu, izpelnoties nievājošus kritiķu pārmetumus par “banalitātēm”, “atkārtošanos” un domu gaitas “paredzamību”. Par to tad arī parunāsim.
Berlina esejas un lekcijas (bet biezas akadēmiska stila grāmatas viņš rakstīja nelabprāt un arī ne īpaši labi prata) satur vienkāršu un skaidru tā ticības simbola iztirzājumu, uz kura balstās “Eiropa”. Berlina eiropeisms ir nevis mantots vai ieaudzināts, bet izsāpēts. Racionālisms, intonācijas cildenums, prasme vienkārši pateikt sarežģītas lietas, fizioloģisks riebums pret netaisnību un cilvēku paverdzināšanu un daudz kas cits, ko katrs Loka un Bērtranda Rasela dzimtenē piedzimis brits uzsūc reizē ar mātes pienu, Krievijas (un, protams, arī Padomju) impērijas iedzimtajam dodas rokā ar lielām pūlēm. Tieši ar “pūlēm” – ne tikai emocionālas, psiholoģiskas sarežģītības ziņā, bet arī ieguldītā intelektuālā darba ziņā: tūkstošiem izlasītu grāmatu, simtiem aprakstītu lappušu. Galu galā šāds cilvēks kļūst par ideālu eiropieti, par lielāku eiropieti nekā paši eiropieši. Tāds bija arī Jesaja Berlins.
Dažādām eiropeiskām tēmām veltītie Berlina darbi runā par vienu un to pašu – par eiropeiskās, Rietumu civilizācijas pamatiem. Tajos neatrast nedz ekstravagantas teorijas, nedz sen zināmu lietu negaidītu aplūkošanu jaunā gaismā. No tādiem vārdiem kā “simulakrs” vai “diskurss” tajos nav ne miņas. Mierīga, pārliecinoša balss, pārbaudīti fakti, precīzi dozēts humors, kristālskaidrs izklāsts.
Jesajas Berlina uzskati var likties triviāli: mērens progresisms, mērens optimisms attiecībā uz cilvēka dabu, sekulārisms, nedalītas simpātijas pret personiskās brīvības, sociālā taisnīguma, demokrātiskas sabiedriskās iekārtas idejām. Berlins ir skeptisks gan pret galēji labējiem, gan galēji kreisiem, pat galēji liberāliem uzskatiem. Tajā pašā laikā Berlinu grūti nosaukt par klasisku liberāli. Sociālā taisnīguma ideja viņu nodarbina ne mazāk kā brīvības ideja. Viņš pastāvīgi operē ar tādiem jēdzieniem kā “ekspluatācija”, “buržuāzija”, “proletariāts”, “prece” – tas viss liecina, ka viņš ir uzmanīgi izlasījis Marksu un nebūt nav palicis vienaldzīgs pret viņa idejām.
Ne mazāk interesanti ir lasīt tās Berlina lappuses, kas veltītas krievu sižetiem. Berlinu aizrauj lietas, kuras postpadomju Krievijā jau sen vairs nevienu īpaši neinteresē: “inteliģence”, “Hercens”, “Černiševskis”, “sociālais taisnīgums” un citas. Berlinu vispār neinteresē “Krievijas valsts” vēsture, viņš dod priekšroku “krievu sabiedrības vēsturei”. Kas arī ir likumsakarīgi cilvēkam, kurš savu nevainojamo britiskumu ir burtiskā nozīmē izauklējis. Jo Apvienotās Karalistes pilsoņiem valsts ir sabiedrības turpinājums, nevis sabiedrība ir valsts piedēklis, kā tas ir cilvēkiem, kuri apdzīvo zemeslodes daļu no Brestas uz austrumiem.
Daži žēlojas, ka, lasot Jesaju Berlinu, viņus pārņem viegla vilšanās sajūta – sak, mēs jau tāpat to visu zinām. Var jau būt. Bet Berlina gadījumā mums ir darīšana ar noteiktu filozofēšanas veidu, kuru Ludvigs Vitgenšteins savulaik apzīmēja kā vienkāršu nosaukšanu (vai pat uzskaitīšanu). Lūk, ko raksta angļu filozofs Džordžs Edvards Mūrs: “Viņš (Vitgenšteins) arī teica, ka necenšoties dot mums nekādus jaunus faktus, ka viņš stāstot tikai vispārzināmas lietas; taču sniegt īsu vispārzināmu lietu kopsavilkumu (synopsis) ir ārkārtīgi sarežģīts uzdevums, un no sava intelektuālā diskomforta mēs varam atbrīvoties tikai ar daudzu vispārzināmu lietu kopsavilkuma palīdzību; ja kaut ko būsim izlaiduši, paliksim ar sajūtu, ka kaut kas nav pareizi. Šajā sakarā viņš teica, ka ir nepareizi runāt par mūsu tieksmi uz analīzi, jo zinātnē ūdens analīze nozīmē jaunu faktu atklāšanu – piemēram, ka ūdens sastāv no skābekļa un ūdeņraža. Savukārt filozofijā mēs jau no paša sākuma zinām visus mums nepieciešamos faktus.”
Jesajas Berlina ideālais lasītājs, bez šaubām, zina “visus nepieciešamos faktus”. Viņš tiecas pēc kā cita – pēc atbrīvošanās no intelektuālā diskomforta.
Raksts publicēts žurnālā Rīgas Laiks 2013. gada oktobra numurā
