Šīs īsais darbs ietver dažas steigā uzmestas piezīmes, ko Berlins rakstīja kādam draugam (kurš nevēlas tikt identificēts) 1981. gadā. Viņa draugam bija jālasa lekcija, un viņš uzrakstīja Berlinam, vaicājot kā šo tematu varētu apskatīt. Nākamajā dienā pēc šī lūguma saņemšanas Berlinam vajadzēja doties uz ārzemēm, viņš šīs piezīmes uzrakstīja ātri, pašrocīgi, viņam nebija laika ne tās pārskatīt, ne izvērst. Rezultāts, bez šaubām, ir mazliet aizelsies un telegrāfisks, taču ļoti tieši atklāj Berlina pretestību neiecietībai un aizspriedumiem – it īpaši fanātiskam monismam, kā arī stereotipiem un agresīvam nacionālismam.
Henrijs Hārdijs, Jesajas Berlina darbu redaktors
I
Nav daudz tādu ideju, kuras būtu nodarījušas vairāk ļaunuma nekā indivīdu vai grupu (vai cilšu, valstu, nāciju vai baznīcu) pārliecība, ka tieši viņiem pieder vienīgās īpašumtiesības uz patiesību, it sevišķi attiecībā uz to, kā jādzīvo, kādam jābūt un kas jādara –, un tie, kuri par to ir citādās domās, ir ne vien maldīgi, bet arī ļauni vai plānprātīgi, tāpēc tos nepieciešams ierobežot vai izolēt. Tā ir baisa un bīstama iedomība – uzskatīt, ka taisnība ir tikai tev vienam; ka tev pieder maģiska acs, kura redz patiesību, un ka citiem nevar būt taisnība, ja viņi tev nepiekrīt. Tā rada pārliecību, ka tautai, baznīcai vai visai cilvēcei ir viens un tikai viens mērķis, un tas atsver jebkādas ciešanas (it sevišķi no citu cilvēku puses), ja vien šis mērķis tiek sasniegts, – „cauri asiņu jūrai uz Mīlestības valstību” (vai tamlīdzīgi), kā teica Robespjērs,[1] un tam svēti ticēja Hitlers, Ļeņins, Staļins un, uzdrošinos sacīt, reliģisko karu vadoņi cīņās starp kristiešiem un musulmaņiem vai starp katoļiem un protestantiem. Pārliecība, ka pastāv tikai viena vienīgā pareizā atbilde uz galvenajiem jautājumiem, kuri ir nodarbinājuši cilvēci, un ka šī atbilde ir viņa rokās – vai Vadoņa rokās –, ir izlējusi asiņu jūras, tomēr nav novedusi pie Mīlestības valstības, un tas nemaz nav iespējams: pastāv daudzi dzīves, ticības un uzvedības veidi, un tīrās zināšanas, ko dod vēsture, antropoloģija, literatūra, māksla, tieslietas, skaidri parāda, ka kultūru un raksturu atšķirības sakņojas tikpat dziļi kā līdzības (kas cilvēkus dara cilvēciskus), un ka šī bagātīgā daudzveidība nepadara mūs nabagākus; zināšanas par to atver prāta (un dvēseles) logus un dara cilvēkus gudrākus, patīkamākus un civilizētākus; turpretī tās neesamība rada iracionālus aizspriedumus, naidu, ķeceru un atšķirīgu cilvēku baismīgu likvidēšanu. Ja to mums nav iemācījuši abi pasaules kari un Hitlera genocīds, tad mēs esam neārstējami.
Pats vērtīgākais vai viens no vērtīgākajiem elementiem britu tradīcijās ir tieši relatīvā brīvība no politiska, rasu vai reliģijas fanātisma un monomānijas; kompromisi ar cilvēkiem, kas jums nav simpātiski vai nav pilnībā saprotami, ir nepieciešami jebkurā piedienīgā sabiedrībā, un nekas nav tik kaitniecisks kā laimīgā pārliecība par savu – vai savas valsts – nemaldīgumu, kas ļauj ar mierīgu sirdsapziņu iznīcināt citus, jo jūs, lūk, darbojaties Dieva (spāņu inkvizīcija vai ājatollas) vai izredzētās rases (Hitlers) vai Vēstures (Ļeņins – Staļins) vārdā. Vienīgās zāles ir sapratne par to, kā – laikā vai telpā – dzīvo citas sabiedrības, un ka ir iespējams dzīvot citādu dzīvi nekā jūsējā un tomēr palikt pilnīgi cilvēcīgām būtnēm, kas ir mīlestības, cieņas vai vismaz ziņkāres vērtas. Jēzus, Sokrāts, Bohēmijas Jans Huss, izcilais ķīmiķis Lavuazjē, sociālisti un liberāļi (kā arī konservatīvie) Krievijā, ebreji Vācijā – visi tie gāja bojā no „nemaldīgo” ideologu rokas; intuitīva pārliecība nav aizstājējs rūpīgi pārbaudītām empīriskām zināšanām, kas balstās uz novērojumiem un eksperimentiem, un brīvu diskusiju starp cilvēkiem. Pirmie cilvēki, kurus totalitārie režīmi cenšas iznīcināt vai apklusināt, ir ideju un brīvas domāšanas nesēji.
II
Cits pārvaramu konfliktu avots ir stereotipi. Ciltis ienīst kaimiņu ciltis, no kurām jūt apdraudējumu, un pēc tam piešķir savām bailēm racionālu pamatu, attēlojot tās kā ļaunas, zemāk attīstītas, muļķīgas vai nicināmas. Tomēr šie stereotipi reizēm mēdz itin ātri mainīties. Ņemsim kaut vai 19. gadsimtu. Piemēram, 1840. gadā frančus uzskatīja par trakulīgiem, galantiem, amorāliem, militarizētiem cilvēkiem ar sprogotām ūsām, par tādiem, kas bīstami sievietēm un gatavi iebrukt Anglijā, lai atriebtos par Vaterlo kauju; vāciešus uzskatīja par alus dzērājiem, diezgan smieklīgiem provinciāļiem, mūzikas mīļotājiem, miglainas metafizikas apcerētājiem, nekaitīgiem, bet samērā muļķīgiem tipiem. Ap 1871. gadu vācieši ir ulāni, kas traucas cauri Francijai, briesmīgā Bismarka skubināti, – biedējoši, nacionāla lepnuma apsēsti prūšu militāristi, utt. Francija ir nabadzīga, sakauta, civilizēta zeme, kuru pienākas aizsargāt visiem krietnajiem cilvēkiem, lai tās māksla un literatūra neietu bojā zem ļauno iekarotāju zābakiem.
Krievi 19. gadsimtā ir apspiesti dzimtļaudis + tumšu domu nomākti, pusreliģiozi slāvu mistiķi, kas raksta drūmus romānus, + milzīgs caram uzticīgu kazaku bars, kas prot skaisti dziedāt. Mūsu dienās šis ieskats ir dramatiski mainījies: jā, apspiesta tauta, bet viņiem ir tehnoloģija, tanki, bezdievju materiālisms, gatavība krusta karam pret kapitālismu, utt., utt. Angļi ir cietsirdīgi imperiālisti, kas valda pār neattīstītiem iezemiešiem un lūkojas uz pārējo pasauli no augšas, bet vēlāk kļūst par trūkumā iedzītiem, liberāliem, krietniem labklājības valstu beneficiāriem, kam vajadzīgi sabiedrotie. Un tā tālāk. Visi šie stereotipi ir aizstājēji īstām zināšanām – kuras nekad nav tik vienkāršas vai pastāvīgas kā konkretizēts un vispārināts svešzemnieka tēls –, un veicina nacionālu pašapmierinātību un nicinājumu pret citām tautām. Tie ir nacionālisma balsts.
III
Nacionālisms – kuru 19. gadsimtā visi uzskatīja par aizejošu parādību – šodien ir visstiprākais un bīstamākais spēks, kas darbojas pasaulē. Parasti tā cēlonis ir pārestība, ko viena tauta nodarījusi citai attiecībā uz tās pašlepnumu vai teritoriju: ja Luijs IV – Saules Karalis, kura valsts izdeva likumus visiem: politikā, karadarbībā, mākslā, filozofijā, zinātnē –, nebūtu uzbrucis vāciešiem, izpostījis to zemi un gadiem ilgi tos pazemojis, varbūt vācieši nebūtu kļuvuši gluži tik agresīvi, teiksim, 19. gadsimta sākumā, kad viņi iedegās nacionālā naidā pret Napoleonu. Tāpat, ja Rietumi 19. gadsimtā nebūtu uzlūkojuši krievus par barbarisku masu un ķīniešus nebūtu pazemojuši opija kari vai vispārēja ekspluatācija, ne vieni, ne otri varbūt tik viegli nebūtu padevušies doktrīnai, kura solīja, ka viņi mantos pasauli pēc tam, kad – kopā ar vēstures spēkiem, kurus neviens nespēj apturēt – būs satriekuši visus kapitālistiskos pretiniekus. Ja indieši nebūtu izjutuši augstprātīgo attieksmi... utt., utt. Iekarojumus, tautu paverdzināšanu, imperiālismu utt. izraisa ne tikai alkatība vai tieksme pēc slavas: cilvēkiem ir nepieciešama kāda pamatideja, ar kuru attaisnot sevi pašu acīs – franči kā vienīgā patiesā kultūras tauta, „baltā cilvēka slogs”, komunisms, – un stereotipi, kas citiem piedēvē mazvērtīgāku vai nelietīgu dabu. Vienīgi zināšanas, kas apgūtas rūpīgi, nevis aši un virspusēji, var gaisināt šādu attieksmi; arī tās pašas no sevis neiznīcinās cilvēku agresivitāti un nepatiku pret atšķirīgo (attiecībā uz ādas krāsu, kultūru, reliģiju), tomēr vēstures, antropoloģijas, jurisprudences mācības (it sevišķi tad, ja tās ir „salīdzinošas”, nevis apgūtas tikai savas valsts ietvaros, kā tas parasti notiek) palīdz uzlabot stāvokli.
[1] Iespējams, Berlins atsaucas uz rindkopu, kurā Robespjērs raksta: “en scellant notre ouvrage de notre sang, nous puissions voir au moins briller l’aurore de la félicité universelle5 (apzīmogojot savu darbu ar asinīm, mēs varam vismaz ieraudzīt spožo visaptverošas laimes ausmu). Rapport sur les principes de morale politique qui doivent guider la Convention nationale dans l’administration intérieure de la République. [Parīze, 1704. gads], 4. lpp.
