Henrija Hārdija, Jesajas Berlina darbu redaktora priekšvārds
Viena no Jesajas Berlina svarīgākajām filozofiskajām doktrīnām ir pazīstama ar nosaukumu “plurālisms”, kas aizstāv plašu daudzveidību gan attiecībā uz vērtībām, gan uz vērtību sistēmām, kuras mēs saucam par kultūrām. Tā pretstats ir “monisms” – ticība tikai vienam principam vai vērtību avotam, tikai vienam pareizam dzīves veidam.
Berlinam pastāv daudzas atšķirīgas vērtības, kas mums izvirza atšķirīgas prasības. Šīs prasības reizēm ir nesavienojamas; reizēm tās ir pat nesamērojamas – proti, tās nav iespējams salīdzināt vienas skalas ietvaros, lai atrisinātu to konfliktus. Tas nozīmē, ka sarežģīti lēmumi un pārliecību dažādība ir cilvēku dzīves neatņemamas sastāvdaļas. Dažādi cilvēki lemj dažādi, dažādas kultūras aizstāv dažādas vērtību kopas un dažādas prioritātes vērtību vidū. Šīs daudzveidības dēļ Berlins, pretēji valdošajam Rietumu uzskatam, pauž pārliecību, ka visi mēģinājumi atrast vienīgo risinājumu cilvēces uzdotajiem morālajiem un politiskajiem jautājumiem izriet no būtiskas kļūdas attiecībā uz cilvēcisko vērtību dabu. Ar šādu pamatojumu viņš aizstāv liberālu iecietību pret jebkāda veida totalitāru kontroli. Savā pēdējā esejā “Mans intelektuālais ceļš”, kas sarakstīta 1996. gadā un paredzēta Ķīnas lasītāju auditorijai, autors sniedz savu uzskatu retrospektīvu apkopojumu, iekļaujot tajā arī turpmāk sekojošo apakšnodaļu par plurālismu. Tā seko apakšnodaļai par romantisma laikmeta domātājiem, kuri noliedza “cilvēciskās domas centrālo pārliecību […], ka patiesība ir visaptveroša un mūžīga visiem cilvēkiem visos laikos”. Berlins paskaidro: kaut gan viņš nepieņem romantisma pasaules uzskatu kopumā, tas tomēr ir virzījis viņu pretī plurālismam, kas aprakstīts turpmāk.
Esmu nonācis pie secinājuma, ka pastāv daudz dažādu ideālu, tāpat kā pastāv daudz dažādu kultūru un temperamentu. Es neesmu relatīvists, es nesaku: “Man garšo kafija ar pienu, un tev garšo kafija bez piena; es esmu labestības piekritējs, un tu dod priekšroku koncentrācijas nometnēm”, – proti, mums katram ir savas vērtības, kuras nav iespējams atmest vai integrēt. Tādu nostāju es uzskatu par maldīgu. Tomēr esmu pārliecināts, ka pastāv liels skaits vērtību, kuras cilvēki spēj un cenšas meklēt, un ka šīs vērtības ir atšķirīgas. To nav bezgalīgi daudz: cilvēcīgo vērtību skaits, ja runājam par vērtībām, pēc kurām es varu tiekties, saglabājot savu cilvēka būtību, savu cilvēka raksturu, ir ierobežots – tas varētu būt, teiksim, 74 vai 122, vai varbūt 26, tomēr, neatkarīgi no daudzuma, to skaits ir ierobežots. Un no tā izriet atziņa: ja cilvēks tiecas pēc kādas no šīm vērtībām, kuru es neuzskatu par savējo, es spēju saprast, kāpēc viņš pēc tās tiecas, vai kā es justos, ja būtu pieņēmis tādu vērtību, dzīvodams viņa apstākļos. Tas ir pamats cilvēku sapratnes iespējai.
Es uzskatu, ka šīs vērtības ir objektīvas – proti, to raksturs un uzticība tām veido daļu no cilvēka būtības, un tas ir objektīvs fakts. Tas, ka vīrieši ir vīrieši un sievietes ir sievietes, nevis suņi vai kaķi, galdi vai krēsli, ir objektīvs fakts, un daļa no šī objektīvā fakta ir tāda, ka pastāv noteiktas vērtības, turklāt tikai tās vērtības, kurām cilvēki var nodoties, palikdami cilvēki. Ja esmu vīrietis vai sieviete ar pietiekami attīstītu iztēli (un tāda man ir vajadzīga), es varu ieiet vērtību sistēmā, kura nav manējā, tomēr es spēju iztēloties, ka cilvēki var turēties pie šīs sistēmas, palikdami cilvēcīgi, palikdami būtnes, ar kurām es spēju komunicēt un ar kurām man ir kopējas vērtības – jo visām cilvēciskām būtnēm ir nepieciešamas dažas kopējas vērtības, citādi tās vairs nebūtu cilvēciskas būtnes, un tām ir nepieciešamas arī dažas atšķirīgas vērtības, citādi tās vairs nebūtu dažādas būtnes, kādas tās neapšaubāmi ir.
Tieši tāpēc plurālisms nav relatīvisms – dažādās vērtības pastāv objektīvi, tās ir daļa no cilvēces būtības, nevis patvaļīgi radīti cilvēku subjektīvās izdomas augļi. Protams, pastāv iespēja, ka es, dzīvodams atbilstoši noteiktai vērtību skalai, varu just nepatiku pret citu vērtību skalu un uzskatīt, ka tā kaitē vienīgajam dzīves modelim, pēc kura es spēju dzīvot un kuru spēju pieņemt gan sevis, gan citu cilvēku dēļ; tādā gadījumā es varu vērsties pret to un galējās situācijās pat pieteikt tai karu. Tomēr es joprojām atzīstu, ka tā ir konkrēta cilvēku aktivitātes daļa. Es uzskatu, ka nacistu vērtības ir atbaidošas, taču spēju saprast, kāpēc un kādā ceļā – ar plašas dezinformācijas palīdzību, ar maldīgu realitātes redzējumu – cilvēks var noticēt, ka tās ir viņu vienīgais patvērums. Protams, pret tādām vērtībām ir jācīnās un, ja nepieciešams, pat jākaro, tomēr es, atšķirībā no dažiem citiem, neuzskatu, ka nacisti ir burtiskā nozīmē slimi vai ārprātīgi: es uzskatu, ka viņiem ir ļaundabīgas nostādnes, ka viņi ir absolūti maldīgi attiecībā uz faktiem, piemēram, savā pārliecībā, ka dažas cilvēciskas būtnes ir zemākas par cilvēkam atbilstošo līmeni, ka izšķirošais rādītājs ir rase, ka patiesi radošas var būt vienīgi ziemeļnieciskās rases, un tā tālāk. Es saprotu, kā ar izkropļotas izglītības, visaptverošu ilūziju un plašu kļūdu izplatību cilvēki, joprojām palikdami cilvēki, spēj pieņemt tādus uzskatus un pastrādāt prātam neaptveramus noziegumus.
Ja plurālisms ir pamatots viedoklis, un respekts pret dažādām vērtību sistēmām, kuras nav gluži naidīgas, ir iespējams, tad tas paver ceļu iecietībai un liberālām sekām, kādas nevar izrietēt no monisma (pareizs ir tikai viens vērtību kopums, visas citas vērtības ir nepareizas) vai no relatīvisma (manas vērtības ir manas, tavas ir tavas, un, ja mēs nonākam sadursmē, ļoti žēl, bet neviens no mums nevar pretendēt uz pareizību). Mans politiskais plurālisms ir veidojies, lasot Viko un Herderu un pētot saknes romantismam, kas savā neapvaldītajā, patoloģiskajā formā aizgāja par tālu, lai sadzīvotu ar cilvēcīgu toleranci.
Tas pats sakāms par nacionālismu: apziņa par piederību kādai nācijai man šķiet pilnīgi dabiska un pati par sevi ne mazākā mērā nav nosodāma vai pat kritizējama. Taču uzkurinātā līmenī – mana nācija ir labāka par tavējo, es zinu, kā jāveido pasaule, bet tev jāpakļaujas, jo tu to nezini, tāpēc ka esi mazvērtīgāks par mani, tāpēc ka mana tauta ir virsotnē, bet tavējā atrodas daudz, daudz zemāk par manējo un tu vari tikai piedāvāt sevi kā materiālu manai nācijai, kurai vienīgajai ir tiesības radīt vislabāko pasauli, – tā ir patoloģiska ekstrēmisma forma, kas var novest un ir novedusi pie neiedomājamām šausmām, un nepavisam nav savienojama ar to plurālisma veidu, kuru esmu centies šeit aprakstīt.
Starp citu, varbūt ir interesanti atzīmēt, ka pastāv zināmas, mūsu pasaulē pieņemtas vērtības, kuras droši vien radās agrīnā romantisma laikā un agrāk nepastāvēja: piemēram, atziņa, ka dažādība ir laba, ka sabiedrība, kurā pastāv daudzveidīgi uzskati un cilvēki ar atšķirīgiem uzskatiem ir iecietīgi cits pret citu, ir labāka nekā monolīta sabiedrība, kurā visiem tiek uzspiests viens uzskats. Pirms astoņpadsmitā gadsimta neviens tādu viedokli nebūtu pieņēmis: pastāvēja tikai viena taisnība, un doma par dažādību bija tai naidīga. Arī patiesas pārliecības ideja kā vērtība ir salīdzinoši jauna. Kļūt par taisnības mocekli vienmēr bija cildināmi, bet tikai pareizās taisnības vārdā: musulmaņi, kas mira islāma dēļ, bija nožēlojami, nesaprātīgi un maldos krituši radījumi; par tādiem pašiem katoļi uzskatīja protestantus, jūdus un pagānus, un tas apstāklis, ka šie pretinieki ar patiesu pārliecību turējās pie savas ticības, ne ar ko nedarīja viņus labākus, – galvenais bija būt pareizam. Gan patiesības atklāsmē, gan jebkurā citā dzīves jomā svarīgi bija panākumi, nevis motīvs. Ja cilvēks jums apgalvotu, ka pēc viņa nelokāmas pārliecības divreiz divi ir septiņpadsmit, un kāds teiktu: “Ziniet, viņš tā runā nevis tādēļ, lai jūs kaitinātu, vai tādēļ, lai iegūtu uzmanību, vai tāpēc, ka viņam par to ir samaksāts, bet tāpēc, ka viņš patiesi tic savai pārliecībai,” jūs atbildētu: “Tas neko neuzlabo, viņš tik un tā runā nesaprātīgas muļķības.” Tā rīkojās protestanti attiecībā pret katoļiem, un tā rīkojās katoļi attiecībā pret protestantiem. Jo cilvēks patiesāk tic savai pārliecībai, jo viņš ir bīstamāks; patiesīgums netika atzīts par vēlamu, līdz savu vietu iekaroja viedoklis, ka uz vienu jautājumu var būt vairāk nekā viena atbilde – proti, plurālisms. Tieši tas panāca, ka par vērtību pamatu kļuva motīvs, nevis sekas; patiesīgums, nevis panākumi.
Plurālisma ienaidnieks ir monisms – senā ticība, ka pastāv viena vienīga patiesību kopa, kurā ir jāiekļaujas visam, ja tas ir pareizs. Šīs ticības sekas (mazliet atšķirīgas, tomēr radniecīgas tam, ko Karls Popers nosauca par esenciālismu – viņaprāt, par visa ļaunuma sakni) ir tādas, ka tiem, kuri zina, ir jāizrīko tie, kuri nezina. Ir jāpakļaujas tiem, kuri zina atbildes uz lielajām cilvēces problēmām, jo tikai viņi zina, kā jāveido sabiedrība, kā jādzīvo indivīdiem, kā jāattīstās kultūrai. Tā ir senā platoniskā ticība filozofiem karaļiem, kuri bija tiesīgi dot pavēles citiem. Visos laikos ir bijuši domātāji, kuri jūtas pārliecināti: ja visas norises vadīt uzticētu zinātniekiem vai zinātniski izglītotiem cilvēkiem, pasaule kļūtu ievērojami labāka. Uz to es varu atbildēt: grūti atrast vēl ērtāku ieganstu vai pat iemeslu, lai aizbildinātu neierobežotu despotismu no elites puses, kas laupa cilvēku vairākumam tā galvenās pamatbrīvības.
Kāds reiz sacīja: agrākos laikos sievietes un vīrieši tika upurēti dažādiem dieviem; mūsdienu laikmets šos dievus ir aizstājis ar jauniem elkiem: ar -ismiem. Pārestības, nonāvēšanas, spīdzināšanas kopumā tiek nosodītas, bet, ja kaut kas tāds notiek nevis mana personīgā labuma dēļ, bet kāda -isma vārdā – sociālisma, nacionālisma, fašisma, komunisma, fanātiskas reliģiskās pārliecības, progresa vai vēstures likumu īstenošanas vārdā – tad viss ir kārtībā. Lielākā daļa revolucionāru slēpti vai atklāti uzskata: lai izveidotu ideālu pasauli, ir jāsasit olas, jo citādi nav iespējams tikt pie omletes. Olas, protams, tiek sistas – mūsu dienās nesaudzīgāk un masveidīgāk nekā jebkad –, tomēr līdz omletei neizdodas nokļūt, tā atkāpjas arvien tālāk un tālāk. Tādas ir sekas neierobežotam monismam, kā es mēdzu to dēvēt, – daži to sauc par fanātismu, bet monisms ir jebkura ekstrēmisma pamatā.
No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga
